No tā izcelsmes līdz izmantošanai mūsdienās – šim augu vīnam ir bagāta vēsture, tāpēc tas tiešām ir pelnījis lielāku uzmanību.

Vermuts – dzēriens, kas nāk no dienvidiem, kārdina arī Eiropas valstu iedzīvotāju garšas kārpiņas. Šis stiprinātais vīns nav nemaz tik rūgts, kā varētu likties. Tas saistīts ar to, ka alkoholiskajam dzērienam piemīt ne tikai maigi rūgtenā nots, bet arī apburošs saldums. Šāds līdzsvars padara klasisko dzērienu par populāru aperitīvu, kas tiek pielietots arī kulinārijā kā ekskluzīvs aromatizētājs. Lasiet tālāk un uzziniet vairāk par šī zāļu vīna vēsturi un par to, kā izmantot tā unikālo garšu.

No vērmeles līdz stiprinātajiem vīniem: dabas dots augs ar reibinošu iedarbību

Vērmeles pieder pie vībotņu botāniskās ģints. Hipokrats – ievērojama figūra medicīnas vēsturē – izmantoja vērmeles kā ārstniecības līdzekli, piešķirot tām plašu labvēlīgo efektu spektru. Noslēpumains dabiskais augs tika pielietots, lai novērstu kuņģa problēmas, apetītes zudumu un nervu sistēmas traucējumus, un tajā laikā tika uzskatīts par vienu no populārākajām ārstniecības zālēm.

 

 

Izgudrotāju prāti bija aizrauti ar savvaļas augu rūgteno garšu. Tas notika tāpēc, ka alkoholisko dzērienu aromatizācija, pielietojot ārstniecības augus, ne vien atviegloja zāļu lietošanu, bet arī ļāva iegūt apbrīnojamu un daudzpusīgu dzērienu, kuru bija patīkami baudīt. Absinta garša – ļoti stipra alkoholiskā dzēriena – lielākoties izskaidrojama ar vērmeles, fenheļa un anīsa pievienošanu tajā.

Taču negatīvie efekti tika saistīti ar pārmērīgo savvaļas augu lietošanu, piemēram, alkoholisko tinktūru dēļ. Par to atbild aktīvā sastāvdaļa tujons – ēteriskā eļļa, kas pazīstama arī kā nervu toksīns. Labā ziņa: mūsdienās nevajadzētu satraukties par negatīvajām sekām. Tas izskaidrojams ar to, ka pastāv ierobežojumi maksimāli pieļaujamajam tujona saturam bezalkoholiskajos un alkoholiskajos dzērienos, kas satur kādu no vībotnes veidiem. Šis limits ir 35 mg uz vienu kilogramu. Turklāt blakusparādības no tujona lietošanas, kas izpaužas halucināciju un galvas reiboņa veidā, vairāk ir saistītas ar pārmērīgu alkohola lietošanu, nevis ar pašu vērmeli.

Vīns ar dažādiem dabiskiem aromatizētājiem Eiropā tika ieviests 18. gadsimtā. Sabalansēta vērmeļu kombinācija ar citām aromātiskajām savvaļas zālēm beigu rezultātā pārvērtās par vermuta vīnu. Eiropā vermuts kļuva ārkārtīgi populārs 19. gadsimtā. Baltais zāļu vīna paveids nāk no Francijas. Dienvidos plaši pazīstams vermuts de Chambéry (Vermouth de Chambéry). Tā itāļu analogs tika radīts Turīnā. Vermouth di Torino ir vermuts ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu. Šodien Itālija ir pazīstama ar savu sarkano vermutu. Neskatoties uz atšķirību krāsās, abu variantu pamatā ir baltvīns. Karameles pievienošana klasiskajam dzērienam piešķir kārdinošu saldumu, kā arī sarkanīgo krāsu. Šodien vermuts ir ES aizsargāts dzēriens. Piemēram, tikai aromātiskiem vīniem var piešķirt šādu nosaukumu, ar noteikumu, ka smaržīgo sastāvdaļu sarakstā obligāti būs vībotņu ģints augi.

Garšu daudzveidība – salduma un bagātīgo aromātu ansamblis

Vermuta sastāvs ir labi izmeklēts, taču, kas vēl, izņemot pašu vērmeli, tajā ietilpst? Bez jau minētajām sīvajām zālēm, sarežģīto augu vīna kompozīciju veido dažādas citas augu valsts sastāvdaļas un garšvielas. Populārākie aromatizētāji ir: kanēlis, kumelīte, kardamons un majorāns. Taču nav nekādu ierobežojumu, kā vēl dažādot šo dzērienu. Eikalipta, ingvera, muskatrieksta un vaniļas notis arī pastiprina zāļu vīna maņu profilu.

 

 

Lai vai kā – izbaudiet gardo dzērienu prātīgos daudzumos, lai izvairītos no pārmērības. Vermuts, neskatoties uz patīkamo saldumu, satur no 14,5 % līdz 22 % alkohola. Pieejams arī vermuts ar dažādu salduma pakāpi. Vermuts, kurš tiek raksturots kā ekstra sauss, satur mazāk nekā 30 g cukura uz vienu litru. Sausais variants satur no 30 g līdz 50 g uz vienu litru. Pussausajā versijā ir no 50 g līdz 90 g cukura uz litru. Ja esat kārumnieks, tad alternatīva būs pussaldais vermuts: no 90 g līdz 130 g cukura uz vienu litru. Cukura saturs, kas sastāda no 130 g līdz 150 g uz vienu dzēriena litru, attiecināms uz saldajiem vermutiem.

No uzkodas līdz pamatēdienam – daudzpusīgs dzēriens

Vēsturiski ir iekārtojies tā, ka aromatizētais vīns tika uzskatīts par lētāku alternatīvu izsmalcinātajiem vīniem. Taču šodien dzēriens kļuva par stilīgu aperitīvu un ir pazīstams visā pasaulē. Tā rūgtenā garša nozīmē, ka vermuts attiecināms pie uzkodu kārtas, tāpēc parasti to pasniedz maltītes sākumā. Tradicionāli to servē ar ledus kubiņiem un citrona šķēli, un tas ir tikpat labs kā citi populārie toniki.

Martini – mums labi zināma marka, kuru jūs, iespējams, esat mēģinājuši. Ja tas tā ir, tad jūsu garšas receptori jau bija sastapušies ar vērmeli. Klasiskais kokteilis ar tādu pašu nosaukumu tiek pagatavots no džina un vermuta attiecībā 6:1, un tas ir viegli atpazīstams pēc rotaļīgajām zaļajām olīvām un citronu daivām. Manhetena – kokteilis amerikāņu stilā. Pagatavošana: 20 ml augu vīna, 50 ml viskija un nedaudz Angostura bitters. Pasniegt kokteiļu glāzē, kas izrotāta ar elegantu ķirsīti.

Kāpēc gan neizmēģināt kādu long-drink, kurš īpaši iederēsies siltajos vasaras vakaros?!

Augļaini-sīvais long-drink (recepte 4 personām):

 

 

  • 100 ml sarkanais vermuts

  • 300 ml sausais dzirkstošais vīns

  • 100 ml sodas ūdens

  • 1 persiks

  • 1 organisks apelsīns

  • 2 rozmarīna zariņi

  • ledus kubiņi

Ielejiet šķidrās sastāvdaļas palielā krūkā vai karafē. Rūpīgi nomazgājiet augļus un rozmarīnu. Tālāk sagrieziet persiku smalkos salmiņos un izspiediet sulu no pusītes apelsīna. Pievienojiet krūkā svaigi spiesto apelsīnu sulu, persika daivas un rozmarīna zariņu. Atstājiet dzērienu uz nakti ievilkties ledusskapī Liebherr. Nākamajā dienā izņemiet ārā no krūkas rozmarīnu. Īsi pirms pasniegšanas katrā glāzē var pievienot apelsīna mizu, svaigas rozmarīna lapiņas un ledus gabaliņus.

Taču šim zāļu vīnam ir daudz vairāk funkciju – tas nav tikai šķidrs atsvaidzinošs dzēriens. Jūs kādreiz esat izmantojuši vermutu ēdienu pagatavošanai? Kā sastāvdaļa vieglajās mērcēs vermuts piešķir tām nepazīstamu, taču apburošu noti. Īpaši tas attiecas uz zivju un vistas ēdieniem. Savukārt gardajā risoto aromātiskais vīns pastiprinās baltvīna garšu, padarot ēdienu interesantāku, sarežģītāku.

 

Risoto ar sēnēm un vermutu (recepte 4 personām):

 

Universāls – vermuts piešķir īpašu pieskārienu arī tādiem ēdieniem kā sēņu risoto.

  • 300 g risoto rīsi

  • 50 ml baltais vermuts

  • 150 ml baltvīns

  • 600 ml dārzeņu buljons

  • 500 g sēnes pēc jūsu izvēles

  • 3 šalotes sīpoli

  • 2 ēd.k. olīveļļa

  • 50 g sviests

  • parmezāns

Notīriet sēnes, bet nemazgājiet, lai tās saglabā savu aromātu! Šalotes sīpolus sagrieziet nelielos kubiciņos. Pārberiet sīpolus katlā, pievienojiet 1 ēdamkaroti saldkrējuma sviesta un sautējiet uz vidējas uguns, līdz tie kļūst gandrīz caurspīdīgi. Tad pievienojiet risoto rīsus un vāriet, līdz arī rīsi kļūst vidēji caurspīdīgi. Tālāk notiek tāds kā izsautēšanas, izsutināšanas process, kura laikā nedrīkst pamest plīti! Ielejiet vermutu. Sutiniet, ik pa laikam pievienojot vēl, līdz beidzas receptē noteiktais vermuta daudzums. Kad vermuts izsutināts, pievienojiet nedaudz baltvīnu. Atkārtojiet šo procesu, kamēr baltvīns neiztvaikos. Tieši tā pati procedūra! Ne soli no plīts! Rīsi „jāvaktē”! Pēc tam atkārtojiet to pašu ar dārzeņu buljonu. Pastāvīgi apmaisiet risoto, lai rīsu graudi nepieliptu pie katla apakšas. Neilgi pirms risoto pagatavošanas laika beigām notīrītās sēnes jūs varat sagriezt nelielos gabaliņos, apcepot tās pannā uz vidējas uguns. Tikko kā sēnes mainīs krāsu, jūs varat pievienot olīveļļu un vēl kādu laiku pasautēt sēnes. Visbeidzot pievienojiet sēnēm sāli un piparus. Pēc tam, kad risoto rīsi savāks sevī visu šķidrumu, pievienojiet atlikušo sviestu un sarīvēto parmezānu. Pēc garšas pievienojiet sāli un piparus un, beidzot, ceptās sēnes.

 

Ja jums ir jautājumi vai komentāri, droši rakstiet mums! Izmantojiet komentāru formu, kas redzama zemāk, vai pievienojaties diskusijai Facebook!